Ēst veselīgi ir laikietilpīgi.

Nav nekāds noslēpums, ka lai ēstu veselīgi un pilnvērtīgi tam jāatvēl laiks. Daudz vieglāk ir uzvārīt pelmeņus nekā, griezt salātus un vārīt zāļu tējas. Nav brīnums, ka sabiedrības vispārējais slinkums noved pie aptaukošanās, slimībām un depresijas.

66 dienas.

Katram ir kāda maza vai liela apņemšanās, kas saistīta ar ieradumu vai dzīvesveida maiņu. Bieži tā izplēn vēl ātrāk, nekā esam par to domājuši pirms sākam ko darīt. Kādēļ?

2 dienas bez…

Kaut kā tā sanāca, ka vai nu darba grafika, noguruma un saspringto plānu dēļ, divas dienas izlaidu savu vingrošanu. Viena diena ir gadījusies arī pirms tam, jo kad muskuļi sāpēja tā, ka knapi varēju paiet, nolēmu vienu dienu izlaist. Bet 

Jaunā gada apņemšanās…

Kā jau vairums, arī es Jauno gadu sagaidot naivi ceru, ka piepildīšu visas  apņemšanās.

Viena no tādām, manā gadījumā ir – atgūt fizisko formu. Respektīvi atrast laiku fiziskām aktivitātēm. Biju nolēmusi iegādāties sporta kluba abonementu, jo tad gribot negribot nāktos sportot. Kā nekā nauda samaksāta, kaut kā žēl vējā palaist. Cik no jums piepilda savas apņemšanās tieši ar šādām metodēm?

Jā – dzīvei, jeb Yes Man!

Vai esi redzējis/usi filmu “Yes Man” ar Džimu Keriju galvenajā lomā? Ja nē, tad noteikti iesaku. Jā, es zinu, Džims ir superīgs, bet ne par to ir runa.

Garstāvokli, pacelies! ;)

Te nu es sēžu, pavisam sagurusi pēc garās dienas. Miegs ik pa laikam atgādina par sevi, jo acīmredzami mans organisms pēc ilgstošā brīvlaika nav gatavs iztikt ar 5h miega, kur nu vēl celties 7.00 (!) no rīta, bet man vēl pietiek spēka uzrakstīt šeit par samērā pozitīvu tematu. Jau krietnu laiku manu prātu nodarbina tieši jautājums par garastāvokļa uzlabošanu. Es nebūt nejūtos nomākta [kaut gan reizēm man tā vajadzētu justies, bet tas man pāriet jau pēc pāris minūtēm], bet lai cik labi es justos, man ir vēlme iedvesmot arī citus justies tāpat.

Audzēsim sevī laimes muskuli!

Jā, izklausās diezgan dīvaini un varbūt pat smieklīgi. Patiesībā man nav ne jausmas kur un kāds šis muskulis izskatās, bet ticu, ka kaut kur tāds mūsos ir. Tas varbūt pat nav fizisks, bet varbūt tomēr ir… Taču lai nu kā, to mēs varam audzēt lielāku, stiprināt un trenēt, tāpat kā jebkuru citu mūsu ķermeņa muskuli, tikai vienīgā atšķirība, ka šim muskulim nederēs ne hanteles, ne svaru stieņi…

Mēs paši varam veidot savu enerģiju?!

Es tik bieži atkārtoju, ka esmu nogurusi, ka man nāk miegs, ka neko negribas…sāku jau no tā nogurt! Vārdam tāpat kā domai ir liels spēks. Nemitīgi atkārtojot, to ka nekam vairs nav spēka, mēs šo ideju iesējam savā prātā, līdz ar to smadzenes liek mūsu organismam  tieši tā arī justies. Protams, tas tā nav vienmēr, jo nevar jau 3 diennaktis negulēt un tad iedomāties, ka mūsu nogurums ir tikai mūsu prātā…

Par personības maģiju…

Harizma ir personības maģija vai šarms, kas rada neparastu apbrīnu no citu cilvēku puses. Nu to mēs tā kā zinātu, bet pēc manām domām harizma piemīt ne tikai visu apbrīnotām personām, bet arī parastajiem cilvēkiem mums apkārt, patiesībā ikvienai personībai [ja atceramies, ka personība ir indivīds, kurš nemitīgi pilnveidojas, nestāv uz vietas savā izaugsmē.].  Un vai tad tikai cilvēkiem piemīt harizma?! Nu par to laikam es nebūšu kompetenta spriest, varu tikai teikt, ka arī lietām un pat dzīvniekiem piemīt kaut kāda veida maģija un šarms…. nezinu kā to lai nosauc.

Būs drusku jāpacīnās…

Sāku domāt par to cik daudz laika cilvēki patērē, lai žēlotos par dzīvi. Protams, tas ir tikai normāli, ka mūs kādreiz kaut kas nomāc… kaķis saslimis… kleita saplīsusi… cilvēks, kuru mīli tevi nepamana… darbs nokavēts… eksāmens uzrakstīts slikti…strīds ar draugu…. un tā varētu turpināt bezgalīgi. Šeit nu es jums nevarēšu palīdzēt atrisināt šīs problēmas, ja vien jūsu problēma neesmu es. Bet arī tad es visticamāk būšu nejauka, un nepalīdzēšu… 😛

Bet nu par to nav runa. Galvenā doma šim manam sviestainajam ierakstam ir tāda, ka lai kaut kas mainītos mums pašiem tas ir jāmaina. Un ir tikai divi varianti, vai nu mēs mainām šo kaut ko, vai maināmies paši. Ak, jā un nedrīkst aizmirst par ideālo variantu – peldēt pa straumi un nedarīt neko. Jo lietām parasti ir tieksme atrisināties pašām no sevis [agrāk vai vēlāk]. Nepacietīgajiem šis variants laikam nederēs.

Bet lai nu kā… ja Tu kaut ko vēlies, tad parasti nākas drusku par to pacīnīties. Reti kad viss pats no sevis dodas rokās. Ir lietas, kurām pat ir tieksme vairīties no konkrētā cilvēka, un tad gan šim cilvēciņam nākas pamatīgi pasvīst. Bet vai tad nav reizēm jauki sajust, ka Tu pats cīnies par savu laimi, ka nesēdi rokas klēpī salicis. Un ja kārotais sasniegts, tad gandarījuma sajūtai vajadzētu būt lieliskai! 😉

Lai kas arī būtu Tavs iekārojamais objekts, manuprāt, nekas nav neiespējams. Atliek tikai mēģināt. Protams, šādi diezgan bieži nākas aplauzties, un ja jūti, ka šajā cīņā vairāk zaudēsi nekā iegūsi, tad pārdomā vai ir tā vērts. Jo skarbā dzīves patiesība rāda, ka lai kaut ko iegūtu reizēm nākas kaut ko arī zaudēt.

Un nekas, ka šodien esi nolēmis visiem pažēloties par savas dzīves s*dīgumu. Kad būsi gatavs Tu atkal celsies un dosies cīņā par mazajiem un lielajiem sapņiem. Reizēm pat tie mazie sapnīši prasa daudz vairāk enerģijas….