Esi stāvoklī?

Pēdējā laikā arvien vairāk saskaros ar kādu konkrētu apgalvojumu/jautājumu no apkārtējo puses, kas man neliek mieru. Respektīvi, ik reizi, kad kāds pajautā kā man iet, vai kas jauns un es atbildu, ka man viss ir labi/lieliski/fantastiski uz to automātiski izskan apgalvojums/jautājums – Esi stāvoklī?

Kad kādreiz tiek spriests par attiecībām, regulāri saņemu jautājumu – vai tad pieagumu neplānojat?

Kāpēc arvien biežāk šķiet tik loģiski un pieklājīgi pajautāt – vai neplāno bērnus?

Kāpēc nevienam neienāk prātā pajautāt – vai plāno iegādāties īpašumu, vai laimēji loterijā? Vai tad, ja man iet labi, automātiski jāpieņem, ka mana vienīgā laime varētu būt tāda, ka esmu stāvoklī? Vai tas tāpēc, ka esmu sieviete? 

Vēstule labākajam draugam.

Sveiks!

Tu droši vien nesaproti kādēļ Tev rakstu. Un arī es pilnībā nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Es atkal un atkal atceros dažādus niekus no mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Kā zibspuldzes uzplaiksnījumi manā prātā parādās ainas no skolas ballītes, kurā iepazināmies un tavu izcilo dejotprasmi. Noteiktu neaizmirsīšu turpmākās ballītes pie tevis, pilsētas svētkus, to kā brauci pie manis ar savu velosipēdu. Stulbos jokus, ko bieži stāstīji, varoņus ko atdarināji. Tas kā smējies un liki smieties man. Ar tevi es varēju aizmirst problēmas, kas mani mocīja, cilvēkus, kas mani nesaprata.

Kas definē “draugu”?

Kādu vakaru dodoties pastaigā, sāku aizdomāties par draugiem, cilvēkiem, kurus par tādiem saucam skaļi un kurus domās. Kurus no cilvēkiem, kas ir manā dzīvē ir tikai jauki paziņas, bet kuri īsti draugi? 

Hroniskais nogurums… kas pie tā vainīgs?

 Vēl nesen sarunā ar draudzeni pilnā pārliecībā teicu, ka es sevi mīlu. Tagad pašai drusku nāk smiekli. Vai tad, ja mīl dara pāri? (es domāju veselīgās, harmoniskās attiecībās – nē!)

Par gadu miju un emocionālajiem rēķiniem.

Ziemassvētki jau aiz muguras, bet gadu mija vēl tikai priekšā. Un lai gan atrast laiku, lai pārdomātu notikušo un izdomātu jaunas apņemšanās varētu atrast jebkurā gada laikā,  tieši gada beigās parasti par to aizdomājamies visbiežāk. 

L.Š

Ziemassvētku laiks parasti ir cerību un klusu pārdomu laiks. Tāds tas ir arī man. Gribu pateikties cilvēkiem, kas bijuši manā dzīvē gan priekos, gan bēdās, bet ar kuriem diemžēl nevaru pavadīt šo svētku laiku, jo mūs šķir attālums…

L.B

Ziemassvētku laiks parasti ir cerību un klusu pārdomu laiks. Tāds tas ir arī man. Gribu pateikties cilvēkiem, kas bijuši manā dzīvē gan priekos, gan bēdās, bet ar kuriem diemžēl nevaru pavadīt šo svētku laiku, jo mūs šķir attālums…

Pieķeršanās.

Lai kāds vientuļnieks tu būtu, apkārt vienmēr būs arī citi cilvēki. Lai cik akmens cietas būtu tavas pārliecības, tik un tā kādā niansē tevi ietekmēs apkārtējie, viņu domas, atklāsmes un pieredzes. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka ne visi, kurus gribētos saukt par draugiem, tādi patiešām ir. Un nav jābūt zīlniekam, lai paredzētu, ka daļa šo cilvēku tāpat mūs aizmirsīs, zaudēs interesi un atradīs citus draugus.

(Neesmu speciāliste, tāpēc negrasos izteikties pareizos terminos un definīcijās.)

Problēmas apzināšanās ir sākums ceļā uz risinājumu?!

Ikdiena ir dažādu notikumu pilna, un liela nozīme ir tam, kā mēs tos uztveram. Esmu sapratusi, ka lielu daļu sava laika esmu sākusi veltīt dažādām enerģiju izsūcošām nodarbēm. Kurš gan nav pazīstams ar sevis morālu graušanu, negatīvā uzsvēršanu un gaušanos?! Un protams, pats briesmīgākais – vienaldzība.

Kad beidzot esmu atradusi pāris stundas laika, lai paanalizētu sevi un savu attieksmi, saprotu, ka kādā brīdī, kaut kas ir nogājis greizi.

Uzmanies, ko vēlies!

Saka, ka vēlēšanās piepildās, ja tu ļoti ļoti vēlies un tici, ka viss notiks, tā kā esi iecerējis. Bet ne viss ir jāvēlas tik stipri. Reizēm, pat pavirši izteikta doma pēc neilga laika pieņems reālas formas un liks par sevi manīt.