Esi stāvoklī?

Pēdējā laikā arvien vairāk saskaros ar kādu konkrētu apgalvojumu/jautājumu no apkārtējo puses, kas man neliek mieru. Respektīvi, ik reizi, kad kāds pajautā kā man iet, vai kas jauns un es atbildu, ka man viss ir labi/lieliski/fantastiski uz to automātiski izskan apgalvojums/jautājums – Esi stāvoklī?

Kad kādreiz tiek spriests par attiecībām, regulāri saņemu jautājumu – vai tad pieagumu neplānojat?

Kāpēc arvien biežāk šķiet tik loģiski un pieklājīgi pajautāt – vai neplāno bērnus?

Kāpēc nevienam neienāk prātā pajautāt – vai plāno iegādāties īpašumu, vai laimēji loterijā? Vai tad, ja man iet labi, automātiski jāpieņem, ka mana vienīgā laime varētu būt tāda, ka esmu stāvoklī? Vai tas tāpēc, ka esmu sieviete? 

Pirmkārt, lai neapvainojas tās, kurām tas sanācis neplānoti, bet vai tas ir okey ko tādu jautāt sievietei, kurai varbūt pat nav otras pusītes, kas nav precēta? Jā, protams, vienmēr būs alternatīvie pāri, kam precēšanās ir liekas klapatas, bet tas netraucē tikt pie ģimenes pieauguma.  Tomēr es laikam esmu diezgan old school, jo tomēr gribu sākt ar kāzām. Tad kāpēc man uzdod šādus jautājumus, ja pat neesmu pārkāpusi otrajam pakāpienam (pirmais būtu tikt pie otrās pusītes)?

Un pat ja sieviete ir precējusies, cik taktisks ir šāds jautājums? Vai pēc kāzām automātiski seko bērns? Vai visiem būtu jāseko vienam dzīves modelim?

Tu piedzimsti. Iegūsti izglītību. Atrodi darbu. Atrodi sev otru pusīti. Apprecies. Ražo bērnus. Audzini bērnus. Ej pensijā. Cik interesanti ir dzīvot, ja visu kāds jau izplānojis tavā vietā? Un vai tikai tad tu esi atzīstams un normāls sabiedrības loceklis, ja seko šiem soļiem šādā vai citādā secībā, bet neizlaižot nevienu?

Es tik ļoti vēlētos saprast, kas notiek cilvēku galvās, kad viņi pajautā šo jautājumu – Vai esi stāvoklī? Kāpēc šāds jautājums rodas? Vai es izskatos pieņēmusies svarā? Vai man ir kādas grūtniecībai raksturīgas uzvedības pazīmes? Vai tad ja jūtos labi, tas ir vienīgais izskaidrojums?

Un nav jau runa tikai par mani. Varbūt es esmu tā, kurai šis viss ir sasāpējies, bet cik gan daudzas manas draudzenes šādus jautājumus saņem ik dienas.

Kāpēc arvien biežāk rodas sajūta, ka tās, kam bērns ir uzkritis kā sniegs uz galvas (ne lūgts, ne aicināts), sāk pārmest tām sievietēm, kas no šāda atgadījuma veiksmīgi izvairījušās, vai gluži vienkārši neko tādu neplāno? Vai man būtu jācieš un jākaunas? Vai mani drīkst nosodīt tikai tāpēc, ka man tā negadījās, ka es veiksmīgi izsargājos? Šķiet “neplānoto” māmiņas kļuvušas ellīgi lepnas. Pat lepnākas par tām, kas rūpīgi gatavojušās, plānojušas un beidzot tikušas pie bērna.

Vai ikreiz satiekot kādu topošo/esošo māti man jāklausās: “Bet tavos gados jau jādomā par pēcnācējiem! Tev taču labākais laiks tam. “ Kā tu zini, kad man ir labākais laiks? Vai tiešām sievietes dzīvei jāaprobežojas ar pamperiem un mājas dzīvi? Tie laiki jau sen pagājuši! Vai nevarētu būt tā, ka man labākais laiks būs tad, kad ES to izlemšu?

“Jo vecāka kļūsi, jo grūtāk būs tikt pie bērna.” Tu man draudi? Vai man būtu par visām varītēm jāvairojas, tikai tāpēc, ka vēlāk būs grūti? Grūti būs tad, ja piedzims negribēts bērns. Grūti būs tad, ja nepiepildīšu savus sapņus, jo būs kāds, kas ieķēries brunčos vilks mani prom no maniem mērķiem. Bet ja bērns būs gaidīts, tad pārējais ir pupu mizas. Turklāt, lai cik tas skarbi izklausītos – visām nav lemts būt mātēm!

“Tu tikai baidies no atbildības!” Nebaidos, esmu atbildīga par sevi, savām izvēlēm. Gribēšu papildus atbildību – paņemšu suni! Tāpēc vien, ka man nav bērnu nenozīmē, ka baidos no atbildības.

“Vajag taču atstāt kādu pēc sevis. Kas tev pienesīs ūdeni pie gultas vecumdienās?” Emmm… bērns tev nav neko parādā. Ja viņam būs pietiekami daudz ambīciju, tad viņš piepildīs savus sapņus ložņājot pa senajām Inku pilsētām, vai vadot savu uzņēmumu. Mēs nedzemdējam sev vergus! Bērns nav garantija, ka tevi kāds vecumdienās aprūpēs. Šis arguments ir tiešām absurds.

“Tu taču vēlies dzīvot jēgpilnu un piepildītu dzīvi!?” Nu vispār jā, vēlos. Bet manas dzīves jēga nav bērni! Mana dzīves jēga ir piedzīvojumi, basas kājas, kas mērcējas Adrijas jūras dzidrajos ūdeņos, kūleņu mešana Ņujorkas Centrālparkā, karsts kakao ar krāsainajiem zefīriņiem vēsā rudens vakarā, izbraucieni ar velosipēdiem pa Latvijas ārēm, otas triepieni uz baltas kanvas, netraucēts un kvalitatīvs miegs, liegs klusums pēc darbīgas dienas. Sievietes ir tik dažādas. Kādai nepieciešami pēcnācēji, lai gūtu laimi, kāda to rod pavisam citur. Nevajag visas sievietes likt vienā kastītē.

“Kad būs pašai savējais, tad jau Tev domas pavisam mainīsies!” Pilnībā neapstrīdu šādu iespēju, bet vai bērnam būtu jākļūst par kaut kādu eksperimentu, lai tikai noskaidrotu vai kas manī mainīsies vai nē? Viela pārdomām.

“Tu esi egoiste!” Skarbi vārdi, bet laikam šo man ir visvieglāk pieņemt. Esmu egoiste, jo nevēlos pakļauties citu standartiem. Esmu egoiste, jo uzskatu, ka šobrīd nav īstais laiks bērnam, jo pārāk mīlu savu ķermeni, savu dzīvesveidu. Un jā, es nevēlos pakārtot savu dzīvi kaut kam, kasm neesam gatava. Es Esmu Egoiste!

Un kas teicis, ka visām sievietēm jābūt mātēm? Nav jābūt! Sievietei ir visas tiesības savu dzīvi veltīt TIKAI sev, savai laimei, hobijiem un izaugsmei.

Vajadzētu padomāt cik taktiski ir “līst” citu sieviešu dzemdēs ar šādiem jautājumiem! Tas sāpina, gan tās, kas gadiem cenšas ieņemt bērnu, gan tās, kuras par varītēm cenšas no tā izvairīties.