Hroniskais nogurums… kas pie tā vainīgs?

 Vēl nesen sarunā ar draudzeni pilnā pārliecībā teicu, ka es sevi mīlu. Tagad pašai drusku nāk smiekli. Vai tad, ja mīl dara pāri? (es domāju veselīgās, harmoniskās attiecībās – nē!)

Sākumā šķita, ka gan jau pāries, un es tam nepievērsu uzmanību. Ilgi ignorēju. Nevajadzēja. Nu jau esmu pat piefiksējusi laiku no brīža, kad sāku to ievērot – nu jau pagājuši 1,5 gadi. Vairāk kā gads kopš esmu nogurusi. Nekad mūžā man nebūtu ienācis prātā, ka nogurums var būt tik ilgstošs.

Neuztraucieties, man šajā periodā ir bijuši atvaļinājumi, ir bijuši ceļojumi, un arī brīvdienas (un pat tajās izjutu visaptverošu nogurumu). Neesmu tik bezatbildīga un arī ārstei izstāstīju, nodevu analīzes, kas neko sliktu nerādīja. Pat jau apmēram gadu piedomāju pie uztura (vairāk dārzeņu, zaļumu, graudaugu, nekādu pusfabrikātu utt.), pat sāku vingrot, gāju uz sporta zāli (rezultāti daži nomesti kilogrami, bet nogurums mani nepameta.)

Pagājušajā pavasarī piedzīvoju migrēnas lēkmi, kas pēc 2 dienām atkārtojās. Biju neizpratnē, kāpēc tā atgadījies. Bieži pieķēru sevi pie tā, ka neuztveru informāciju, liekas kaut kur aizpeldu, aizsapņojos. Nespēju kontrolēt un noturēt uzmanību. Bieži piedzīvoju atmiņas traucējumus, neatceros vienkāršas lietas, nemaz nerunājot par visu, kas darba dienas laikā jāpatur prātā. Enerģijas trūkums bija ikdiena, pamodos nogurusi un jutos tāda visas dienas garumā. Likās, ka varētu nogulēt veselu nedēļu, bet diennaktī atradu tam labi, ja 5-6 stundas. Lai gan galvassāpes man nebija svešas jau no 10 gadu vecuma, tās kļuva biežākas. Ja pārmaiņas pēc nolēmu iespītēties un nedzert pretsāpju zāles, attapos, ka galva sāp bez apstājas. Ar katru dienu kļuva arvien neciešamāk. Jutos apātiska, dažkārt pat nežēlīgi nogurusi iekritu gultā, taču nespēju iemigt vairākas stundas. Ievēroju, ka ir brīži, kad darbības veicu mehāniski bez domāšanas. Smadzenes it kā atslēdzas un es pēkšņi attopos, ka neatceros kā iesāku darāmo.

Vēlāk ik pa laikam izjutu galvas reiboņus, brīžiem pat tā, ka raibs gar acīm. Rudenī sāku izjust muguras sāpes, bija grūtības nostāvēt. Arvien vairāk izjutu intereses zudumu par apkārt notiekošos, nekur negribēju iet, bet ja gāju, tad ar piespiešanos. Ikviena pastaiga, izbrauciens ar divriteni manī izraisīja negatīvas emocijas, man tam nepietika enerģijas. Mēģināju sākt skriet, likās, ka kļūst labāk, bet aukstam laikam sākoties, pārtraucu. Arī pēc sporta nodarbībām izjutu īslaicīgu enerģijas atgriešanos, bet pēc 30 min jau atkal žāvājos.

Mēģināju sevi apmānīt, smaidīju, smējos. Piegāju lietām ar pozitīvu attieksmi, uzmundrināju draugus, centos satikt mīļos, aiziet uz kino, teātri. Brīžiem likās, ka atdodu tam pēdējās spēka paliekas.  Centos pavadīt kādu dienu laiski slinkojot mājās un neko nedarot, izmaiņas nejutu. Lasīju iedvesmojošas grāmatas, par motivāciju un veiksmīgiem cilvēkiem. Lai atslēgtos no ikdienas skatījos filmas.

Vairākkārt izjutu dziļu izmisumu, jo neredzēju tam galu. Jo ilgāk tas vilkās, jo bezpalīdzīgāk jutos. Tu vari būt noguris vienu dienu, divas, varbūt pat nedēļu, ja bijuši intensīvi darbi. Ja tas jau ilgst mēnesi, tas dzen papildus stresā. Tu domā, ko dari nepareizi, kādēļ tev nav spēka. Vai esmu kļuvusi slinka? Nolaidīga? Kas man kait?

Internetā salasījos par dažādām slimībām, kuru simptomos ietilpst nogurums, bet pārējie simptomi neatbilda, tāpēc vienu pēc otras tās atsijājās. Nekad nebiju iedomājusies, ka atbilde ir tik vienkārša – Hroniskā noguruma sindroms. 

Hroniskā noguruma sindromu bieži ierosina stress un nepietiekama atpūta. Ja laikus, to nepamana, nogurums krājas līdz to arvien grūtāk no tā atbrīvoties. Visbiežāk to grūti pamanīt intensīva darba apstākļos. Esi tā ieracies darbos, ka liekas nogurums ir tikai loģiskas sekas, tam netiek pievērsta uzmanība. Bieži vien šis sindroms izraisa dažādas citas slimības, jo organisms ir novājināts un uzņēmīgāks pret visu kaitīgo.

Kad manām sajūtām beidzot ir atrasts nosaukums ir radies cerības stars. Pat apzinoties, ka lai tiktu galā ar šo sindromu var paiet divreiz ilgāks laiks nekā sirgšana ar to manu cerību nespēj nokaut.

Var vainot apstākļus, ka tas viss mani piemeklējis, bet tikai es pati varēju to ietekmēt. Es varbūt nevarēju mainīt apstākļus, bet es varēju sevi vairāk saudzēt, varēju pievērst vairāk uzmanības relaksācijai. Meklēt iespējas, lai radītu prieku, atslēgšanos no darbiem un stresa. Es jutos nogurusi, izdegusi, bet nepievērsu tam uzmanību strādāju tālāk aci nepamirkšķinot.

Mūsdienu cilvēka lielākā bezatbildība ir sevis atstāšana novārtā.