Parīze, gaidas un piedzīvotais.

Jocīgi kā zemapziņa dažkārt mēdz ierunāties skaļāk par apziņu. Kādu rītu piecēlos ar pilnīgu pārliecību, ka nākamajā gadā došos uz Parīzi. Pirms tam nekad nebiju domājusi, ka tā būtu pilsēta, kas būtu mana apceļojamo pilsētu saraksta augšgalā. Bet doma par Eifeļa torņa mājām bija iesakņojusies tik dziļi manā prātā, ka likās atpakaļ ceļa vairs nav. Manā nākamā gada kalendārā kā akmenī bija iekalts vārds Parīze.

Pirmais iespaids visnotaļ mainīgs un nekonkrēts. Pilsētai tuvojoties pārņem gaidas, redzami augstceltņu silueti un nelīdzenais pilsētas reljefs. Līdz centram jābrauc cauri nošļukušiem rajoniem, kur ik uz soļa imigranti bauda savu vieglo dzīvi, kavējot laiku kafejnīcās. Uz katra stūra, vai precīzāk katras 3. mājas pirmajā stāvā ierīkots veikaliņš, kur āra stendos gozējas sulīgi augļi. Parīzieši netērē laiku, lai dotos uz lielveikalu, kur izstāvot garās rindas, sapirkt pārtiku vairākām dienām vai pat nedēļām. Viņiem daudz pieņemamāk šķiet ieskriet kādā no mazajām bodītēm kaut katru dienu pēc darba. Un nav pat jādomā vai veikals būs pa ceļam, vai jāmet līkumi, lai to uzmeklētu – mazās bodītes ir uz katra soļa.

Tad nu pirmais ko izdarījām ierodoties – devāmies īstās franču pusdienās. Ūdens ir bez maksas un tiek pasniegts pie ēdienreizēm teju vienmēr, tāpat kā groziņš ar maizi. Kafija viņu izpratnē ir tas, ko mēs sauktu par espresso. Franči to nepasūta kā dzērienu, bet drīzāk kā lielisku nobeiguma malku pusdienām (un tas ir tik mazs, ka tas patiesi ir tikai malks). Ja ir vēlme tiešām iedzert kafiju tad īstā izvēle būs latte, kas izpaužas kā kafija ar pienu. Ēdiens ir ļoti dārgs. Lai cik necils liktos restorāns, lai cik tālu tas būtu no centra jebkurā gadījumā cenas svārstās no 20 – 40 eur par pamatēdiena porciju (protams var atrast arī dārgāk). Tātad, ja vel gribēsies padzerties, jārēķina vismaz ar 50 eur uz diviem cilvēkiem. Ēdiens ir neticami gards, un francūžiem ēdienreizes neatņemama sastāvdaļa ir vīns vai alus. Nav pat svarīgi, ka pēc tam jāsēžas pie stūres. Kad par to apjautājamies pretī saņemam neticīgu smīnu un atbildi – mēs taču esam francūži!

Vēlāk arī mēs izlēmām spert kāju kādā no mazajiem veikaliņiem, lai iegādātos vīna pudeli. Izvēlējāmies ne gluži pašu lētāko, bet tāpat nesamaksājām vairāk par ~4,00 eur. Ja ņemam vērā, ka tāda paša tilpuma ūdens pudele maksāja ap 2,00 eur, tad šķiet, ka izvēle ir skaidra.

Ja turpinām runāt par ēdienu, noteikti iesaku nogaršot autentisku creme brule, franču slavenos cepumus makarūnus un protams eklērus (kuru cena šķiet astronomiska, 3-6 eur gabalā atkarībā vai grasies pirkt līdzi ņemšanai, vai ēšanai uz vietas). Pat ja cena nešķiet draudzīga (un tā patiesi tāda nav, ja LV vari paēst kārtīgas pusdienas par 6 eiro, bet šeit tikt tikai pie viena neliela eklērīša), to nevajadzētu laist garām. Kad pagaršosiet, sapratīsiet!

 

 

 

 

Mašīnītes lielākoties tikpat mazas kā Romā, kas atvieglo to novietošanu, bet satiksme tikpat traka. Kā mums paskaidroja parīzietis – vienīgais noteikums – kurš ātrāk brauc, tam priekšroka.

Mums bija iespēja izbaudīt vietējo satiksmi, vairākas reizes apbraucot Triumfa arkai. Iesaku noskatīties youtube pieejamos video , lai saprastu kāds haoss ir uz ceļiem. Bet nez kādēļ viņi ar to ir pilnīgā mierā, arī negadījumi notiek reti. Bieži vien vairoties no satiksmes tiek izvēlēti radošāki pārvietošanās veidi.