Esi stāvoklī?

Pēdējā laikā arvien vairāk saskaros ar kādu konkrētu apgalvojumu/jautājumu no apkārtējo puses, kas man neliek mieru. Respektīvi, ik reizi, kad kāds pajautā kā man iet, vai kas jauns un es atbildu, ka man viss ir labi/lieliski/fantastiski uz to automātiski izskan apgalvojums/jautājums – Esi stāvoklī?

Kad kādreiz tiek spriests par attiecībām, regulāri saņemu jautājumu – vai tad pieagumu neplānojat?

Kāpēc arvien biežāk šķiet tik loģiski un pieklājīgi pajautāt – vai neplāno bērnus?

Kāpēc nevienam neienāk prātā pajautāt – vai plāno iegādāties īpašumu, vai laimēji loterijā? Vai tad, ja man iet labi, automātiski jāpieņem, ka mana vienīgā laime varētu būt tāda, ka esmu stāvoklī? Vai tas tāpēc, ka esmu sieviete? 

Vīrietis – Hipijs!

Sonjai patīk vecāki vīrieši. Kā vērtīgu vīnu, viņa bauda to sabiedrību. Dzīves gudrs un pieredzējis – tāds vīrietis var daudz ko iemācīt. Tomēr,  lai gan Hipiju kultūra sen kā noklāta putekļiem, dažkārt kaut kas Hipijisks piemīt arī Sonjas sastaptajiem vientuļajiem vilkiem.

Vīrietis, kurš neizkāpj no auto.

Nu jau arvien biežāk, ne tikai no Sonjas, bet arī citām savām draudzenēm esmu dzirdējusi kādu savādu noslieci vīriešu vidū. Garš vai īss, laipns vai bravūrīgs, nav pat svarīgi kāds raksturs vai izskats, tomēr viņus vieno – randiņi mašīnā. Vai tā ir kāda jauna randiņu tendence, kam būtu jāseko līdzi?

Vīrietis, kurš neprot paklusēt!

Sonja ir sieviete ar pieredzi. Pamatīgu randiņu pieredzi. Dažkārt tas bijis tīri izdzīvošanas jautājums (“Kad nauda iet uz beigām! Eju uz randiņiem – vismaz ir kas pabaro!”), bet lielākoties viņa tāpat kā daudzas – meklē partneri. Un ne vienmēr tur jābūt mīlestībai. Partneris var būt arī kam citam, ja saprotat, ko domāju!

Noskaņai!

Kādas ir iespējas atrast vīru!

Ar draudzeni aizsākām nelielu projektu. Tā kā pati neesmu aktīvo partneru meklētāju sarakstā, vairāk ieņemu neatkarīgās vērtētājas un analizētājas lomu. Tomēr mana draudzene Sonja (aizsargājot viņas privātumu un turpmāko izpētes procesu – vārds mainīts), ir vīrieša meklējumos, un līdz ar to ir praktiskā projekta izpildītāja. Divas sievietes, divas perspektīvas – daudzi vīrieši.

Parīze, gaidas un piedzīvotais.

Jocīgi kā zemapziņa dažkārt mēdz ierunāties skaļāk par apziņu. Kādu rītu piecēlos ar pilnīgu pārliecību, ka nākamajā gadā došos uz Parīzi. Pirms tam nekad nebiju domājusi, ka tā būtu pilsēta, kas būtu mana apceļojamo pilsētu saraksta augšgalā. Bet doma par Eifeļa torņa mājām bija iesakņojusies tik dziļi manā prātā, ka likās atpakaļ ceļa vairs nav. Manā nākamā gada kalendārā kā akmenī bija iekalts vārds Parīze.

Vēstule labākajam draugam.

Sveiks!

Tu droši vien nesaproti kādēļ Tev rakstu. Un arī es pilnībā nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Es atkal un atkal atceros dažādus niekus no mūsu kopīgajiem piedzīvojumiem. Kā zibspuldzes uzplaiksnījumi manā prātā parādās ainas no skolas ballītes, kurā iepazināmies un tavu izcilo dejotprasmi. Noteiktu neaizmirsīšu turpmākās ballītes pie tevis, pilsētas svētkus, to kā brauci pie manis ar savu velosipēdu. Stulbos jokus, ko bieži stāstīji, varoņus ko atdarināji. Tas kā smējies un liki smieties man. Ar tevi es varēju aizmirst problēmas, kas mani mocīja, cilvēkus, kas mani nesaprata.

Cilvēki ir dumjākās būtnes uz Zemes.

Ak, piedod, es tevi aizvainoju? Ja lasi šo, droši vien pieskaiti sevi pie intelektuālās, radošās un emociju pārbagātās cilvēku sugas. Jā, varbūt dzīvnieki, koki un mākoņi lasīt neprot, bet pat tie kaut kādā nesaprotamā, pārgudrā veidā zina kā izdzīvot, “ieklausīties” sevī un darīt to, kam tie radīti.

Kas definē “draugu”?

Kādu vakaru dodoties pastaigā, sāku aizdomāties par draugiem, cilvēkiem, kurus par tādiem saucam skaļi un kurus domās. Kurus no cilvēkiem, kas ir manā dzīvē ir tikai jauki paziņas, bet kuri īsti draugi? 

Hroniskais nogurums… kas pie tā vainīgs?

 Vēl nesen sarunā ar draudzeni pilnā pārliecībā teicu, ka es sevi mīlu. Tagad pašai drusku nāk smiekli. Vai tad, ja mīl dara pāri? (es domāju veselīgās, harmoniskās attiecībās – nē!)